LAT
Dīķa tīrīšana
Dīķa tīrīšana ir vienlaicīgi divējāds process - svarīgs un nepieciešams, bet tajā pašā laikā sarežģīts un ķēpīgs. Ņemot vērā savu pieredzi, mēģināšu ieteikt labākos risinājumus šai lietai, balstoties uz mūsu piedāvātājiem pakalpojumiem. Tieši mēs, kā uzņēmums DARZAVARDE, esam redzējuši visdažādakos dīķus, ezerus un karjerus. To stāvoklis vai bioloģiskā situācija katrai ūdenstilpei ir bijusi dažāda, tāpēc minēsim vairākus piemērus un problēmas, kurām ir attiecīgi labākais risinājums.
Sākt vajadzētu ar ūdensaugu pļaušanu, kas varētu būt dīķa tīrīšanas pamatlieta. Procesa laikā dīķis tiek pļauts no dažādiem ūdensaugiem, ūdenszālēm un niedrēm no sekluma līdz pat diviem metriem dziļumā. Lielākā dziļumā piekrastes ūdenszāles nemaz neaug, tur drīzāk var būt kāda dziļūdens zāle, kurai lapas iet līdz ar ūdens virsmu. Dīķa tīrīšana ar pļaušanas metodi būtu jāveic dīķos vai ezeros, kuros ūdensaugi sāk aizņemt vairāk par 15-20% no kopējās platības. Ūdensaugu pļaušana vairāk piemērota niedrēm, meldriem un piekrastes ūdensaugiem. (skatīt 1.attēlu). Tieši šīs ūdenszāles ir vieglāk izkopt ar pļaušanas metodi, jo tā klātesamība norāda uz to, ka ūdenstilpe ir pietiekoši labā stāvoklī un tai nav nepieciešamas lielas investīcijas. Niedru pļaušanu vislabāk ir veikt divreiz gadā - vēlā pavasarī un vasaras beigās, rudens sākumā. Ja pietiek ar vienu reizi, tad noteikti ap jāņiem vai vēlāk, jo tad niedres vairāk nostiprinās tieši saknēs. Pļaušanai ir svarīgi, lai ūdensaugi tiktu pēc iespējas zemāk nopļauti, jo tad tās nesaņem skābekli un saules starus. Jo ilgāk pēc pļaušanas niedres vai citas ūdenszāles paliks bez augšanai nepieciešamājiem apstākļiem, jo lēnāk un retāk tās spēks atgūties un augt. Divu pļaušanu gadījumā ūdensaugiem gandrīz vai pilnīgi tiek atņemts spēks un vēlme turpināt iedzīvoties šajā dīķī. Protams, jāsaprot, ka pilnīgi bez ūdenszālēm dīķim nevajadzētu palikt, jo tieši tas bagātina dīķi ar skābekli. Tamdēļ dīķī droši var stādīt kalmes vai ūdensrozes. Otram augam gan nepieciešama kontrolēta augšanas ierobežošana, jo pēcāk no ūdensrožu saknēm ir ļoti grūti tikt vaļā.
Otrs veids dīķa tīrīšanai ir ūdenstilpes apauguma novākšana vai frēzēšana. Process, kura laikā dīķī novāc apaugumu - ūdensaugus un to saknes. Darbs parasti tiek veikts ar tvērēj-mehānismu vai frezēšanu, kura laikā ar kausu, kultivātoru vai knaģiem amfībija grābj un rauj ārā zāļo biomasu. Apaugums parasti veidojās tieši seklos dīķos (vidēji dziļums 1-1,5 metrs), kas ar laiku var veidot pārpurvošanos, dūņu veidošanos, kā arī veicina zivju slāpšanas risku. Pie apauguma vairāk pieskaitāma tieši piekrastes ūdensaugi jeb zaļās ūdenszāles (skatīt 2.attēlu) - vilkavālītes, diža ūdenszāle, peldošā ūdenszāle, kalmes un citas. Jāsaprot, ka šos ūdensaugus pļaut īsti nebūs jēga, jo tie jau ir izveidojuši sakņu sistēmu, parati atrodas seklos dīķa ūdeņos un pat pēc pļaušanas turpinās saglabāt labvēlīgus apstākļus turpmākai augšanai. Dīķa tīrīšanas laikā noteikti ir jārēķinās ar nelielu smaku, kas gan nebūs ilgalicīga, jo ārpus ūdens šī biomasa ātri izžūst un krietni samazinās savos apjomos. Svarīgi piebilst, ka apauguma novākšanai vai frēzēšanai jebkurš gada laiks būs gana labs un zivis no tā necietīs. Ja nu tomēr dīķi ir nupat ielaistas zivis un ir uztraukums par to mieru, tad labāk to ir darīt pēc 1.maija, kad beidzas zivju nārstošanas periods.
Visbeidzot pēdējā dīķa tīrīšanas metode ir gultnes padziļināšana un attīrīšana. Šo procesu parasti izmanto, kad dīķis ir jau nu pavisam bēdīgā stāvoklī (skatīt 3. attēlu) - liels dūņu slānis, daudz dziļās ūdenszāles (saknes ir grunts dibenā, lapas līdz ar ūdens virsmu), daudz peldošās aļges, slikts ūdens dzidrums un ir jau notikusi pārpurvošanās. Darba laikā dīķī tiek suknētas dūņas, frēzēta un rakta gultne no apauguma - dziļajām un piekrastes ūdenszālēm. Jāsaprot, kas šī ir visnopietnākā, visdārgākā un vislaikietilpīgākā darba metode no iepriekš minētajām. Procesu spējam veikt līdz pat 3 metru dziļumam un visu biomasu novadam pa trubām uz tuvāko noplūdes vietu. Tiek veikta pamatīga dīķa tīrīšana, kuras laikā mazie dīķi bez lielas ūdens pieplūdes tiks izsūknēti pilnīgi sausi. Tāpēc procesa laikā iet bojā gan zivis, gan arī visas ūdenszālēs. Mierinājumu var rast pie argumenta, ka šo procesu parasti veic tad, kad dīķi dzīvas zivis vairs nemaz nav palikušas vai ir pavisam maz, kuras darba laikā vēl varam paspēt izķert un saglābt. Arī šai metodei nav svarīgs gadalaiks, drīzāk būtu jāievēro, lai dīķis nebūtu sasalis vai nupat atbrīvojies no ledus kārtas. Der zināt, ka bieži vien dīķa kapitālā tīrīšana tiek darīta kopā ar daļēju apauguma novākšanu, kas palīdz izdarīt darbu kvalitatīvāk.
2.attēls
Galds ĶEKAVA
€175.00
Baltais amūrs
€6.00
Kubls ar integrēto krāsni
€1,800.00
Lielais "barbekju"
€520.00
Kāpēc ūdenstilpes aizaug?
Ūdenstilpju aizaugšana jeb tā saukto eitrofikācijas procesu veicina augu pirmprodukcijas kāpināšana, kas tiek izraisīta ar barības vielu koncetrācijas pieaugumu ūdenī. Tas ir process, kad ūdenstilpē ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas sākumā novērojama kā ūdenszāļu pastiprināta augšana, aļģu attīstība, pēcāk kā organisko vielu uzkrāšanās, duņu esamība gūltnē un ūdens krāsas, smaržas pasliktināšanos ūdenstilpē. Ar laiku tā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās un dīķa vai ezera pārpurvošanās. Eitrofikācija ir dabīgs un pilnīgi normāls process, kas agri vai vēlu piemeklē katru ūdenstilpi, kurai ir salīdzinoši neliels dziļums un lēnas straumes esamība. Ūdenszāles nosedz ūdens virskārtu, kā rezultātā ūdens dziļākajos slāņos vairs nenokļūst gaisma, veicinot eitrofikācijas procesa attīstību. Tādējādi ūdenstilpē nenotiek ūdens apmaiņa starp slāņiem, ūdens stāv un augšējie slāņi ātri uzsilt, sāk ziedēt, savukārt apakšējie ūdens slāņi netiek bagātināti ar skābekli, kā rezultātā veidojas tā sauktais siltumnīcas efekts. Tas agri vai vēlu noved jebkuru ūdenstilpi līdz nepievilcīgam vizuālam skatam, ūdenszāļu pastiprinātu vairošanos un veicina slāpšanas risku dzivām būtnēm šajā ūdenstilpē.
Kā pareizi attīrīt ūdenstilpes?
Tīrīšana dīķi, ezeros vai upes krastos būtu jāisteno tad, kad aizaugums ar ūdenszālēm sasniedz vismaz 15-20% no kopējās platības. Dīķa vai ezera pļaušanu vēlams veikt laika periodā no jūnija sākuma (nārstošans laiks) līdz pat rudens beigām. Taču ņemot vērā šodienas mainīgos laikapstākļus, to var veikt no agra pavasara (aprīlis, maijs) līdz vēlam rudenim (oktobris, novembris), kad ūdenstilpe ir atbrīvojusies no ledus kārtas un attīrīšana neietekmē putnu ligzdošanu vai zivju nārstošanu. Pēc attīrīšanas makrofīti jeb augu masa ir jāizgrābj krastā, lai nepieļautu zemāk esošo udenstilpes posmu piesārņošanos ar trūdvielām un eitrofikācijas procesa turpināšanos. Lielu ezeru un upju attīrīšana vēlama ne retāk kā reizi 2-3 gados. Mazāku ūdenstilpju gadījumā ar lēnāku straumi, tīrīšana būtu jāveic ik sezonu. Pļaušanas insensivitāte ir atkarīga no tā, kad pēdējo reizi ūdenstilpē ir kaut kas darīts - frēzēts, pļauts, rakts, sūknēts. Attīrīšanas process vienas sezonas laikā būtu jāatkarto divas līdz trīs reizes (pavasaris, vasara, rudens), kas gandrīz pilnībā iznīcinātu ūdensaugu esamību un nodrošinātu darba kvalitāti ilgākam laika posmam.
Kā cīnīties ar ūdenstilpes aizaugšanu turpmāk?
Ir vairāki veidi kā cīnities ar ūdenszālēm un ūdenstilpju aizaugšanu. Pirmkārt, mazos dīķos, karjeros un ezeros būtu svarīgi attīrīt ūdens ieteku vai izteku - tie var būt grāvji, pazemes avoti vai kanāli. Tas veicinās lielāku ūdens apmaiņu nelielās ūdenstilpēs ar salīdzinoši nelielu ūdenstilpes dziļumu. Kā vēl vienu veidu pret eitrofikācijas procesu var minēt koku vai krūmu joslu stādīšanu ūdenstilpes krastos. Viens no risinājumi ir stādīt kārklus, melalkšņus, baltalkšņus un ievas ne vairāk kā 1-2 kokus uz 1 m2 krasta linijā vismaz 0,5 metrus no ūdens krasta līnijas. Visu krastu gan nostādīt ar kokiem nav vēlams, vidēji no krasta līnijas 20-30 procentiem ir jāatstāj neapstādīti. Koku un krūmu josla noēno ūdenstilpes krastus, kā rezultātā izzūd augstākie makrofīti un krastā augošie lakstaugi, savukārt koku joslu sakņu sistēma nostiprina krastus pret eroziju. Ūdensaugi sāk vairoties tieši no seklāka ūdens līmeņa, veidojot kā trepītes uz lielāku dziļumu un eitrofikācijas procesa turpināšanu. Visbeidzot, ir arī dzīvas radības, kas iekāro un labprāt barojas no ūdenszālem - Baltais amūrs vai Baltais platpieris. Šīs zivis var palīdzēt cīnīties pret apaugumiem un ūdenszālēm ilgstošā laika posmā. Svarīgi ir veidot apstākļus, lai šī zivs varētu iedzīvoties Jūsu ūdensilpē un justies droši, tāpēc noteikti līdz tam būtu jāizķer plēsēji - līdakas vai sami. Amūrs vai platpieris, protams, nespēs Jums palīdzēt tikt galā ar jau aizaugušu ūdenstilpi, tā vairāk palīdzēs uzturēt ūdenstilpē līdzsvaru un palēlināt eitrofikācija procesu pēc mehāniskās vai bakteriālās tīrīšanas. Protams, šeit derētu elementāra likumsakarība - jo lielāka būs ūdenstilpe, jo vairāk zivju būs nepieciešams.
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.